Mani mīļie draugi, nebūtu nepieciešams, ka es jums šeit sludinu, taču pēc vairāku dievbijīgu, Kristu mīlošu cilvēku, kuriem es nevarēju atteikt, īpaši liela lūguma, es esmu pierunāts, lai īpaši neievēroju to spriedumus, kuri saka: es pats sevi izceļu. Kristus, mūsu Kungs, kad Viņš sūtīja savus mācekļus visā pasaulē, lai sludinātu, nav viņiem neko kvēlāk sludinājis kā Evaņģēliju, kā to ir aprakstījis Marks [16:15], kur Kungs saka: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”. To pašu arī Viņš dara, kad tika krustā sists, kā apraksta Matejs [10:7], kad Viņš saka: “Bet ejot sludiniet un sakait: debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi”. Tātad tam, kuru Viņš caur Dieva vārdu ir padarījis par sludinātāju apustuli, tam Viņš dod arī vārdus, kā viņam ir jārunā, kā arī viņš līdz šai pašai dienai žēlastību dara, ka nemāca un nesludina vis savējo, bet gan, kā apustuļi, Dieva vārdus.
